(Audiobook) Earthquake! (Left Behind: The Kids) by Jerry B. Jenkins

[Sarah Carter]

Earthquake!
The Young Trib Force Faces Disaster
(Left Behind: The Kids, #12)
by Jerry B. Jenkins, Tim LaHaye, Chris Fabry

📕 Earthquake! – Click Here 📕

• Release date: November 1, 2000
• Series: Left Behind: The Kids, #12
• Genres: christian, fiction, religion, adventure, childrens
• Format: mass market paperback, 140 pages
• First published: October 1, 2000
• Language: english
• Publisher: Tyndale House Publishers
• Author: Jerry B. Jenkins, Tim LaHaye, Chris Fabry
• ISBN: 9780842343329 (0842343326)

About The Book

The worst disaster the world has ever seen scatters the Young Trib Force. When the great wrath of the Lamb earthquake strikes the globe, Judd has been captured by the Global Community. Vicki is planning to distribute the Underground newspaper. Lionel tries to make it back to his friends while Ryan stays in hiding.

The events foretold in the book of Revelation come to life as the kids struggle to survive. Will the earthquake claim their lives? Will they ever be able to find each other again?

Follow Judd, Vicki, Lionel, and Ryan and the growing Young Trib Force as they face the deadly earthquake.

Online book Earthquake! download Kindle on Kobo. MOBI ebook Earthquake! by Jerry B. Jenkins. EPUB Earthquake! read online on PC on Walmart. MP3 Earthquake! Jerry B. Jenkins buy.

[winningpost8]

Building Blocks for Bible Study: Laying a Foundation for Life by Peter Verkruyse | 9780899007953

[awaking55]

Man ir piecdesmit trīs gadi, un es esmu skolotāja. Jau divdesmit gadus es mācu latviešu valodu un literatūru vidusskolā netālu no Daugavpils, un ja tu man pirms gada būtu jautājis, vai es kādreiz spēlēšu tiešsaistes kazino, es būtu pasmējusies un teikusi, ka man ir pārāk daudz eseju, kas jālabo, lai vēl riskētu ar naudu. Es esmu cilvēks, kurš savā dzīvē visu ir sasniedzis ar darbu – es izgāju skolu ar sudraba medaļu, es pabeidzu universitāti ar sarkano diplomu, es audzināju divus bērnus, kamēr strādāju divos darbos. Manā pasaulē nebija vietas nejaušībām. Viss bija plānots, viss bija nopelnīts. Tāpēc tas, kas notika pagājušajā ziemā, joprojām liekas kā mazs, smieklīgs brīnums, par kuru es tagad stāstu kolēģēm skolotāju istabā, kad vienkārši gribas piebilst kādu interesantu notikumu pie parastas sarunas.

Viss sākās ar to, ka mana meita Elīna aizbrauca uz Angliju strādāt. Viņa ir jaunākā, un viņa vienmēr ir bijusi tā, kas mani māca lietas, nevis otrādi. Kad viņa aizbrauca, mūsu māja pēkšņi kļuva klusa. Mans vīrs Andris strādā maiņās, tāpēc daudzus vakarus es paliku viena. Es sēdēju virtuvē, laboju burtnīcas, skatījos televīziju, un tad gāju gulēt. Tas bija tāds kā ritms, kas mani turēja, bet tajā pašā laikā es jutu, ka kaut kas trūkst. Un tad kādu vakaru, kad es biju pabeigusi labot pēdējo eseju un man vēl negribējās gulēt, es atvēru datoru. Es nezinu, kāpēc es to izdarīju. Varbūt tāpēc, ka biju nogurusi no darba nedēļas, varbūt tāpēc, ka gribēju vienkārši aizpildīt tukšumu. Un tur, starp ziņām un laika prognozi, es uzgāju rakstu par spēlēm, kurās var spēlēt bez maksas, un tur bija runa par casino bonusi – vietnēm, kas dod nelielu bezmaksas kredītu vai bezmaksas griezienus tikai par reģistrāciju. Es nezinu, kāpēc es to uzklikšķināju. Varbūt tāpēc, ka man patīk vārdi. Varbūt tāpēc, ka man patīk stāsti. Un kazino ir stāsts, vai ne?

Es reģistrējos vienā no šīm vietnēm, un tur tiešām bija bonuss – desmit eiro bez maksas, vienkārši tāpēc, ka esmu jauns lietotājs. Es nesapratu, kā tas var būt izdevīgi viņiem, bet es nesapratu arī daudzas lietas, kas notiek pasaulē, tāpēc es vienkārši pieņēmu to. Es sāku spēlēt. Un zaudēju. Protams, es zaudēju, jo tas bija tikai bonuss, un es nejutos neko, jo tā nebija mana nauda. Bet tas bija interesanti. Tas bija kā lasīt grāmatu, kas nav saistīta ar tavu dzīvi. Tu zini, ka tas nav īsts, bet tas palīdz aizmirst par īsto. Nākamajā dienā es atgriezos. Šoreiz es atvēru citu vietni, atkal ar casino bonusi, un šī bija nedaudz dāsnāka – piecpadsmit bezmaksas griezieni kādā spēlē ar augļiem. Es nospiedu pogu un skatījos, kā ekrāns griežas. Es zaudēju visus piecpadsmit. Bet tad, kad es jau gribēju aizvērt, es pamanīju, ka man ir palicis viens eiro no bonusa. Es nospiedu vēlreiz. Un laimēju. Tikai divus eiro. Bet tas bija kaut kas.

Es sāku pētīt šo pasauli. Es atklāju, ka ir daudz vietņu, kas piedāvā dažādus bonusus – bezmaksas griezienus, bezmaksas likmes, naudas atmaksu. Es izveidoju nelielu sarakstu, jo esmu skolotāja, un es nevaru neizveidot sarakstu. Es sāku spēlēt tikai ar šiem bezmaksas bonusiem, jo tas bija droši. Es nekad neiemaksāju savu naudu. Tas bija mans noteikums. Un tas strādāja. Dažreiz es laimēju piecus eiro. Dažreiz desmit. Vienu vakaru es laimēju četrdesmit eiro. Tas nebija daudz, bet tas bija vairāk nekā nekas. Es sāku likt šo naudu malā. Ne lielā summa, bet tā auga. Un katru vakaru, kad es atvēru kazino, es jutu, ka esmu nedaudz tuvāk savam mērķim. Ne tāpēc, ka es būtu varējusi nopelnīt daudz, bet tāpēc, ka es biju izdarījusi kaut ko, kas nav tikai labošana. Es biju spēlējusi. Es biju riskējusi. Un tas mani dziedināja.

Viss mainījās vienā svētdienas vakarā. Es biju nogurusi no nedēļas, un Elīna bija zvanījusi, ka viņai ir grūti un viņa grib mājās, tāpēc es biju satraukta. Es atvēru vienu no savām parastajām vietnēm, un tur bija jauns bonuss – divdesmit bezmaksas griezieni jaunā spēlē. Es nospiedu pogu, un pirmie desmit griezieni bija tukši. Tad vienpadsmitais grieziens apstājās, un es redzēju, ka esmu laimējusi simts divdesmit eiro. Es sēdēju un skatījos uz ekrānu. Es nesapratu, ko es redzu. Es pārbaudīju vēlreiz. Jā, simts divdesmit eiro. Tas bija vairāk nekā es biju laimējusi visā savā dzīvē. Es sāku domāt, ko darīt. Es varētu izņemt naudu. Es varētu turpināt spēlēt. Es varētu aizvērt datoru un aizmirst par to. Bet es izdarīju ko citu. Es izņēmu naudu, un nākamajā dienā es aizgāju uz veikalu un nopirku Elīnai to somu, par kuru viņa bija runājusi – tādu dārgu, ar zīmolu, kas maksāja vairāk nekā es jebkad būtu gatava maksāt par somu. Un tad es nopirku Andrim to instrumentu, par kuru viņš bija sapņojis. Un tad es nopirku sev grāmatu, kuru biju gribējusi lasīt jau gadu. Kad Elīna atbrauca mājās, viņa atvēra dāvanu un skatījās uz mani tā, it kā es būtu mainījusi dzimumu. Viņa jautāja, kas noticis. Es teicu, ka vienkārši gribēju. Viņa jautāja, vai es esmu laimējusi loterijā. Es teicu, ka tā bija tikai neliela laime. Viņa klusēja. Tad viņa teica: “Tu nekad neesi pirkusi dāvanas bez iemesla.” Es teicu: “Tagad es pērku.” Un mēs abas smējāmies. Tas bija mirklis, ko es nekad neaizmirsīšu.

Tagad, kad es to visu atceros, es saprotu, ka tā nekad nav bijis par naudu. Tā bija par to, ka es iemācījos atlaist kontroli. Es biju cilvēks, kurš vienmēr gribēja visu paredzēt, visu saplānot, visu kontrolēt. Un tad es atklāju, ka dažreiz vislabākās lietas notiek tad, kad tu vienkārši ļaujies. Es joprojām dažreiz atveru kazino, kad Andris ir aizgājis uz maiņu un mājā ir kluss. Es ne vienmēr spēlēju. Dažreiz es vienkārši paskatos uz spēlēm, uz skaitļiem, uz to, kā cilvēki visā pasaulē sēž pie saviem ekrāniem un cer. Un es domāju par to, cik smieklīgi ir tas, ka mēs visi meklējam kaut ko – dažreiz monētu, dažreiz mirkli, dažreiz vienkārši sajūtu, ka esam dzīvi. Es neesmu kļuvusi par azartspēļu atkarīgo. Es neesmu zaudējusi māju vai ģimeni. Es esmu tikai cilvēks, kurš atrada mazu, spilgtu punktu savā ikdienā. Un tas ir viss, ko es gribēju pateikt.

[投稿者]

投稿