このトピックには2件の返信が含まれ、1人の投稿者がいます。1 ヶ月前に 
-
投稿
-
Gloria HenryCursed
(Alex Verus, #2)
by Benedict Jacka- ISBN: 9781937007591 (1937007596)
- Language: english
- Format: mass market paperback, 293 pages
- Genres: fantasy, magic, fiction, paranormal, mystery, supernatural, urban
- Publisher: Ace
- Series: Alex Verus, #2
- Author: Benedict Jacka
- Release date: May 29, 2012
About The Book
Benedict Jacka’s acclaimed Alex Verus series continues with Cursed.
Since his second sight made him infamous for defeating powerful dark mages, Alex has been keeping his head down. But now he’s discovered the resurgence of a forbidden ritual. Someone is harvesting the life-force of magical creatures — destroying them in the process. And draining humans is next on the agenda. Hired to investigate, Alex realizes that not everyone on the Council wants him delving any deeper. Struggling to distinguish ally from enemy, he finds himself the target of those who would risk their own sanity for power…
FictionBook Cursed by Benedict Jacka on PC on Powells. FB2 book Cursed download. Paperback ebook Cursed Benedict Jacka buy cheap iOS on Bookshop. Hardcover ebook Cursed read.
Hardback Cursed Benedict Jacka download. PDF book Cursed buy for Android on Barnes & Noble. Online ebook Cursed by Benedict Jacka on IndieBound. MOBI Cursed read online for Kindle.
EPUB book Cursed download on iPad on Amazon. MP3 ebook Cursed Benedict Jacka buy cheap. TXT book Cursed on Kobo. MP3 Cursed by Benedict Jacka read Mac.
winningpost8The Great Brain Does it Again by John D. Fitzgerald ~ 9780440429838
laki33666Jums tas noteikti ir pazīstami – tās nedēļas nogales, kad visi draugi ir aizbraukuši ārpus pilsētas, radi zvanu neceļ, un tu paliec viens pats ar savām četrām sienām un nebeidzamo interneta plūsmu, kas vairs nenes nekādu prieku. Tāda bija mana pirmā oktobra sestdiena. Ārā pūta tāds drēgnais vējš, kas liek vilkt vilnas zeķes un ietīties segā kā kokonā, bet iekšā bija kluss – tik kluss, ka es dzirdēju savu pulsu. Es biju nolēmis, ka šo dienu veltīšu sev, bet nez kāpēc sevis izbaudīšana ātri vien pārvērtās par to, ka es skatos griestos un domāju par dzīves jēgu.
Tas nav pārspīlējums. Es tiešām gulēju uz dīvāna, skatījos uz bālgano griestu krāsu un prātoju, kāpēc man šķiet, ka viss, ko es daru, ir bezjēdzīgs. Man ir labs darbs, foršs dzīvoklis, pat kaķis, kurš šobrīd gulēja man uz krūtīm un rončoja kā mazs motors. Bet manī bija kaut kāda neredzama plaisa, caur kuru izplūda enerģija. Es mēģināju lasīt grāmatu, bet vārdi nesalipinājās teikumos. Mēģināju skatīties filmu, bet pēc piecpadsmit minūtēm jau zināju, kurš ir slepkava. Viss bija pārāk paredzami. Pārāk garlaicīgi. Un tad es pēkšņi sajutos dusmīgs uz sevi – kāpēc es nevaru vienkārši būt apmierināts ar to, kas man ir? Kāpēc man vienmēr vajag kaut ko vairāk, kaut ko citu?
Dusmas pārvērtās par spīti. Es piecēlos, piegāju pie datora un nolēmu, ka darīšu kaut ko pavisam nejaušu. Nevis kārtējo reizi atvēršu sociālos tīklus, bet gan ierakstīšu pirmo vārdu, kas man ienāks prātā, un došos tur, kurp tas mani aizvedīs. Pirmā doma bija “pārtika”, bet tas bija pārāk garlaicīgi. Otrā doma – “ceļojums”, bet man nebija naudas. Trešā doma bija “izlaide”. Un tad es atcerējos, ka mans kolēģis no citas nodaļas, kuru es pazīstu tikai virspusēji, reiz stāstīja par to, ka viņam patīkot kaut kādas tiešsaistes spēles, kurās neko nevajag plānot, vienkārši jāpaspēlējas un jāizbauda moments. Atceros, ka toreiz es par to pasmējos un nodomāju, cik tas ir bērnišķīgi. Bet šajā pelēkajā sestdienā man bija vienalga.
Es atvēru meklētāju un ierakstīju pirmo saistīto frāzi, kas man ienāca prātā. Manā galvā vēl skanēja tas kolēģa stāsts, kā viņš mēdz ieslīgt kaut kādās latviskās noskaņās, un es atcerējos, ka viņš lietoja vārdu, kas man toreiz neko neizteica – slotu spēles. Toreiz es pat neiedomājos, ka šis vārds kļūs par atslēgu uz kaut ko daudz lielāku par vienkāršu izklaidi. Es noklikšķināju, un pēc brīža jau biju kādā krāsainā vietnē, kurā viss izskatījās aicinoši un bez liekām formalitātēm. Sākumā es jutos neveikli, gandrīz vai vainīgs, it kā es darītu kaut ko aizliegtu, bet tad es sapratu, ka neviens mani neredz, neviens mani nevērtē, un ka esmu tikai es pats ar savu datoru un peli rokā.
Pirmā spēle bija vienkārša – daži simboli, dažas rindiņas, un man vajadzēja vienkārši nospiest pogu un skatīties. Es to izdarīju ar tik daudz vilcināšanās, cik vien var iedomāties, bet pēc pirmajiem rezultātiem mani pārņēma kaut kas dīvains. Ne jau laime vai prieks, bet gan ziņkārība. Kāpēc šis simbols parādījās tieši šeit? Kāpēc nākamajā reizē viss bija savādāk? Tas man atgādināja par to, kā bērnībā es spēlēju kāršu spēles ar vecmammu, kurās nekad nevarēju paredzēt, kurš uzvarēs, un tieši tāpēc tās bija tik aizraujošas. Atceros, kā es pasmējos pats par sevi, jo pēkšņi sajutos kā bērns, kuram ir atļauts spēlēties bez noteikumiem. Un tad es sapratu – tas ir tieši tas, kas man vajadzīgs. Nevis plāni, nevis atbildība, bet vienkārši darbība, kas nesagaida nekādu rezultātu, izņemot pašu procesu.
Tā es sēdēju un spēlēju vairākas stundas. Protams, es nezaudēju galvu, bet gan iegrimu tādā kā relaksējošā transā, kurā katra kustība bija vienkārša un saprotama. Es mainīju spēles, pārslēdzos starp dažādiem tematiem, un katra no tām man sniedza ko citu. Dažreiz es sajutu nelielu vilšanos, kad nekas nesanāca, bet tas bija tikai īslaicīgi. Jo nākamajā mirklī jau atkal kaut kas notika. Atceros, kā pēc vienas īpaši veiksmīgas kombinācijas es pat uzbrēcu “jā!” un mans kaķis, kurš līdz tam gulēja uz palodzes, atvēra vienu aci un paskatījās uz mani ar tādu izteiksmi, it kā es būtu traks. Es smējos. Ilgi un skaļi, tā, ka man sāpēja vēders. Tas bija tik ilgi gaidītais atbrīvojums.
Vēlā vakarā es izslēdzu datoru un paliku sēdēt tumsā. Man bija sajūta, ka esmu izdarījis kaut ko ļoti svarīgu. Es ne tikai aizpildīju laiku, bet arī pārkāpu kādu iekšēju barjeru, ko pats sev biju uzcēlis. Es vienmēr domāju, ka šāda veida izklaide ir paredzēta tikai tiem, kam nav ko darīt, vai tiem, kuri meklē vieglu naudu. Bet mana pieredze bija pavisam cita. Tā bija par to, kā atļaut sev būt spontānam, kā ļauties mirklim, neprasot paskaidrojumus. Es sapratu, ka slotu spēles man bija kā logs uz pasauli, kurā es pats nosaku tempu un noteikumus. Un šajā pasaulē man nebija jābūt perfektam, nebija jābaidās kļūdīties, jo kļūdas bija tikai daļa no spēles, nevis dzīves drāma.
Nākamajā dienā es pamodos ar sajūtu, ka mana dvēsele ir mazliet sakārtotāka. Es pagatavoju brokastis, izgāju pastaigāties pa parku, kurā koki jau bija sākuši dzeltēt, un vēroju, kā lapas krīt uz zemes. Tās krita bez plāna, bez mērķa, un tomēr tas bija skaisti. Es sapratu, ka mana dzīve ir līdzīga – tai nav jābūt perfektai trajektorijai, tai ir atļauts būt mainīgai. Es atgriezos mājās ar svaigu skatījumu un nolēmu, ka šo pieredzi neuztveršu kā kaut ko vienreizēju, bet gan kā rīku, ko varu izmantot, kad jūtos noslogots.
Pēc dažām dienām es satiku savu kolēģi, kurš man pirmo reizi par to stāstīja. Mēs iegājām kafejnīcā pēc darba, un es nolēmu dalīties ar savu pārsteigumu. Sākumā viņš nespēja noticēt – viņš teica, ka esot domājis, ka esmu pēdējais cilvēks uz zemes, kurš kaut ko tādu darītu. Bet, kad es sāku aprakstīt savas sajūtas, kad pastāstīju par to kluso transu un smiekliem, kas nāca no dvēseles, viņš smaidīja un pamāja ar galvu. Viņš teica, ka šī ir tieši tā sajūta, ko viņš pats meklē – nevis laimests, bet iespēja aizmirst par visu pasauli. Mēs vēl ilgi runājām, un kādā brīdī viņš pieminēja, ka viņa mīļākā nodarbe vakaros ir tieši šīs latviskās noskaņas, kurās viņš atrod mieru pēc smagas dienas. Un atkal viņš minēja slotu spēles kā savu personīgo meditāciju.
Es pārdomāju šo sarunu un sapratu, ka tā nav tikai izklaide, bet gan kopīga valoda, ko saprot daudzi. Mēs visi esam dažādi, bet ikvienam ir vajadzīgs veids, kā atslēgt smadzenes. Dažiem tā ir sporta zāle, citiem grāmatas, bet citiem – šīs mazās, krāsainās pasaules, kurās neviens tevi netiesā. Es sāku biežāk atļauties šos mirkļus, bet vienmēr ar vienu noteikumu – tikai tad, kad esmu mierīgs un zinu, ka tas būs kā balva, nevis kā bēgšana. Un katru reizi es jutu, ka mana enerģija atjaunojas, ka es atkal spēju smaidīt par vienkāršām lietām.
Atceros vienu konkrētu vakaru, kad pēc īpaši smagas darba dienas es apsēdos pie datora un vienkārši nospiedu pogu. Man nebija nekādu cerību, nekādu gaidu. Es vienkārši skatījos, kā simboli krīt savās vietās, un manī iestājās tik dziļš miers, ka es aizmigu pie galda. Pamodos tikai pēc pāris stundām, un mans pirmais smaids bija par to, ka es beidzot esmu iemācījies atpūsties. Šī ir tā lieta, ko es gribu pateikt – ka ikvienam no mums ir atļauts būt vājam, nogurušam vai vienkārši garlaicīgam. Un, kad mēs atļaujamies šo vājumu, mēs atveram durvis uz kaut ko daudz lielāku – uz sevis pieņemšanu.
Tagad, skatoties atpakaļ, es saprotu, ka šī pelēkā sestdiena bija pagrieziena punkts. Tā man iemācīja, ka dzīve nav tikai darbs un pienākumi, bet arī spēle, kurā tu vari izvēlēties savus noteikumus. Un, ticiet man, šis atklājums ir mainījis to, kā es skatos uz ikdienu. Es vairs nebaidos no klusuma, jo zinu, ka vienmēr varu atrast veidu, kā to piepildīt ar kaut ko vienkāršu un patīkamu. Viss, kas vajadzīgs, ir nedaudz drosmes un atvērta prāta.
